Gustavam ļoti garšo manas pankūkas. Dažreiz pat pa nakti prasa, bet tad nu gan lieku gaidīt līdz rītam. It kā jau nekas īpašs - klasiskās pankūkas. Bet katram jau sanāk mazliet savādāk. Es daru tā.
Sakuļu 1 olu ar ne vairāk kā 2 ēdamkarotēm cukura, dažreiz pielieku klāt arī šķipsniņu sāls. "Uz aci" leju klāt pienu un aukstu ūdeni (nekonkrētā propocijā, bet pienu gan vairāk, nekā ūdeni). Tad pakāpeniski, lai neveidotos kunkuļi, beru klāt miltus un maisu, kamēr mīkla mazliet sāk atkāpties no bļodas maliņas. Bet parasti jau pēc izjūtas - kad mīkla sāk izrādīt "pretestību" un paliek nedaudz grūtāk maisīt, tad miltus vairs klāt nelieku. Leju uz pannas eļļu un apgriežot cepu pa sešām pankūkām reizē, kamēr abas puses ir zeltaini brūnas.
Var arī atdalīt olas baltumu no dzeltenuma. Dzeltenumu sakuļ ar cukuru un sāli, bet baltumu saputo un iecilā jau gatavajā mīklā. Tad pankūkas sanāk īpaši kraukšķīgas. Var arī mīklai pierīvēt ābolu, bet ne pārāk daudz - lai pankūkas turas kopā.
Atceros, ka bērnībā pankūkas ēdu ar cukuru (nu kaut kāds ārprāts!) un garšoja lieliski, bet Gustavam patīk ar šokolādes smēriņu "Nutella" (arī trakums!) Gustavs vienmēr prasa, lai viņam būtu tieši sešas pankūkas. Tas viņam šobrīd ir mīļākais skaitlis.
Plānās pankūkas pa visu pannu gan man nesanāk. Esmu mācījusies no omītes un izmēģinājusi arī citas plāno pankūku receptes, bet man tik un tā visas pankūkas sanāk lielas vai mazas, bet vienlīdz biezas. Nezinu, kas par lietu, - varbūt ieradums ir pārāk spēcīgs? Ja kāds varētu ieteikt, kā pagatavot plānās pankūkas, lūdzu dodiet man ziņu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru