Droši vien ir radies iespaids, ka mēs te, Amerikā, tikai saldumus vien ēdam, bet tā nu gan tas nav! Esmu izmēģinājusi vairākas silto ēdienu receptes, bet to aprakstīšana prasa ilgāku laiku un pagatavošana ir daudz dārgāka, jo bieži vien ir nepieciešamas tādas sastāvdaļas, kuru mums mājās nav un kuras ātri maitājas vai paliek pāri.
Man ļoti gribas iemācīties lietot "nelatviskās" garšvielas, tādēļ kā vienu no pirmajām izmēģināju recepti "Makaroni ar saulē žāvētu tomātu un garšvielu mērci", ko atradu grāmatā "Best Ever Pasta: A Collection of Over 100 Essential Recipes". Saulē žāvēti tomāti man kā reizi mājās bija, bet nezināju, ko ar tiem iesākt.
4 porcijām bija nepieciešamas šādas sastāvdaļas:
3 oz / 85g saulē žāvētu tomātu (ne eļļā),
24 fl oz / 750 ml / 3 krūzes verdoša ūdens,
2 ēdamkarotes olīveļļas,
1 smalki sagriezts sīpols,
2 lielas smalki sagrieztas ķiploka daiviņas,
2 ēdamkarotes smalki sagrieztu svaigu pētersīļu,
2 tējkarotes smalki sagriezta svaiga oregano,
1 tējkarote smalki sagriezta svaiga rozmarīna,
sāls un pipari
12 oz / 350 g sausu fusilli makaronu,
10 sasmalcinātas svaiga bazilika lapas,
3 ēdamkarotes svaigi rīvēta Parmas siera.
Pagatavošana
Žāvētos tomātus uz 5 minūtēm patur bļodā aplietus ar vārītu ūdeni. Ar perforētu karoti izņem vienu trešdaļu tomātu no bļodas un sagriež gabaliņos. Pārējos tomātus un ūdeni sablenderē.
Uz mērenas uguns palielā pannā uzkarsē eļļu un aptuveni 5 minūtēs maigi apcep sīpolus, līdz tie paliek mīksti. Pievieno ķiplokus un cep, līdz ķiploki tikko sāk mainīt krāsu. Pievieno sablenderēto masu un tomātu gabaliņus. Gaida, kamēr masa sāk burbuļot, uzliek vāku un vāra uz nelielas uguns 10 minūtes. Iemaisa garšvielas un pievieno sāli un piparus. Vāra uz nelielas uguns 1 minūti un tad noņem no uguns.
Sālsūdenī izvāra makaronus, līdz tie ir mīksti, bet vēl pietiekoši stingri (al dente). Nosusina un uzliek uz silta šķīvja. Uz īsu brīdi uzsilda mērci un pārlej to pār makaroniem, pievieno baziliku un viegli samaisa. Pārkaisa ar Parmas sieru un ēd nekavējoties.
Garša bija fantastika! Notika absolūta teleportācija pilnīgi citā dimensijā! Momentā atsauca atmiņā ceļojumu uz Romu, vislabākos jelkad baudītos itāliešu ēdienus un, atklāti sakot, Ogrē ēsto "Debešķīgo" "Čili picas" picu. Nekādas gaļas klāt nebija un arī nevajadzēja! Garša bija tik bagātīga, ka nekā netrūka - apmierinātība pilnīgā!
Man pat nebija olīveļļas un receptē izlīdzējos ar parasto augu eļļu. Arī siers man bija nevis svaigi rīvēts, bet gan jau sasmalcināts. Un svaigu baziliku mūsu rajonā nevarēju atrast, tādēļ lietoju kaltētu. Toties oregano un rozmarīns man bija svaigi! Griezu lēnām un izbaudīju šo divu man nepazīstamo garšvielu smaržas un garšas nianses! Rozmarīns man ne tikai vizuāli, bet arī smaržas ziņā atgādināja egļu skujas ... ar rozēm.
Pētersīļu garša, maigi sakot, nav no manām iecienītākajām, bet šajā receptē tie man nemaz netraucēja, lai gan sākotnēji par to ļoti baiļojos. Turklāt tos bija jālieto daudz lielākā proporcijā, nekā citas garšvielas! Laikam beidzot atradu pētersīļiem īsto vietu: kopā ar tomātiem!
Bet es brīdinu: šī nav tā mērce, kuru var pārliet makaroniem un tad atstāt kaut kur galda vidū, lai cilvēki pusdienu vai vakariņu gaitā sevi apkalpo. Lai izbaudītu garšu un smaržu buķeti, šis ēdiens ir jāēd nekavējoties - makaronus nedrīkst pārvārīt un, ja ēdiens ir paredzēts vēlākam laikam, tad mērce ir jāglabā atsevišķi no makaroniem un jāsilda atsevišķi! Atdzisis sajaukts ēdiens garšo vienkārši briesmīgi un pēc uzsildīšanas labāks nepaliek! Varbūt garšvielas ātri maitājas?
Es mērci glabāju atsevišķi ledusskapī, un nākamajā dienā ar svaigiem al dente makaroniem tā garšoja gandrīz tikpat labi, kā tūlīt pēc pagatavošanas, bet tā daļa, ko, aizņemtībā ar bērniem, biju sajauktu atstājusi uz šķīvja, gan nebija lietojama.
Tā kā žāvētie tomāti bija palikuši pāri, pēc dažām dienām pagatavoju šo mērci vēlreiz - šoreiz ar olīveļļu un svaigu baziliku, bet kaut kā nespēju to pa īstam izbaudīt. Bazilika lapas smaržoja fantastiski un tik spēcīgi, kā puķes, bet to garša un konsistence man bija pavisam sveša - ēdot domāju tikai par to, ka man mutē ir kaut kādas nezināmas lapas. Nu nespēju atbrīvoties...
Agrāk man nemaz prātā nebija ienācis, ka žāvētos tomātus ir ūdenī jāatmiekšķē. Un kā tad tur īsti ir: saulē žāvēti, kaltēti vai vītināti tomāti?
